Pastāv būtiskas atšķirības bioplastmasas un bioloģiski noārdāmās plastmasas definīcijā, izcelsmē un īpašībās.
Bioplastmasa attiecas uz plastmasu, kas pilnībā vai daļēji (vismaz 20%) izgatavota no atjaunojamām bioloģiskām izejvielām, kas var ietvert dabiskas vielas, piemēram, cieti, augu šķiedras un eļļas augus. Mikroorganismu iedarbībā šīs bioloģiskās izejvielas var radīt plastmasu, tāpēc bioplastmasa ir atjaunojama un videi draudzīgs plastmasas materiāls.
Bioloģiski noārdāma plastmasa attiecas uz plastmasu, kas var dabiski sadalīties mikroorganismu iedarbībā. Tas ir ķīmisks process, kurā mikroorganismi bez mākslīgām piedevām pārvērš vielas dabīgās vielās, piemēram, ūdenī, oglekļa dioksīdā un citos kompostēšanas materiālos. Bioloģiski noārdāmās plastmasas noārdīšanās procesu nosaka tādi faktori kā vides apstākļi (piemēram, temperatūra vai atrašanās vieta), materiāla īpašības vai pielietojums, un tas var noārdīties dažādos vides apstākļos, piemēram, augstā temperatūrā, augstā mitrumā utt. Salīdzinot ar tradicionālajām plastmasām, bioloģiski noārdāmās plastmasas sadalīšanās procesā nerada kaitīgas vielas, un noārdīšanās produkti gandrīz nerada piesārņojumu videi, tāpēc tie ir videi draudzīgāki un ilgtspējīgāki.
Ir jābūt skaidram, ka bioplastmasa (plastmasa, kuras izejvielas ir daļēji vai pilnībā iegūtas no biomasas) un bioloģiski noārdāma plastmasa nav viens un tas pats jēdziens. Bioloģiskās noārdīšanās raksturs nav atkarīgs no izejmateriāla, no kuras materiāls iegūts, bet ir saistīts ar tā ķīmisko struktūru. Citiem vārdiem sakot, 100% bioplastmasa var būt arī bioloģiski nenoārdāma, savukārt 100% fosilā plastmasa var būt arī bioloģiski noārdāma.
Kopumā bioplastmasa uzsver izejvielu reproducējamību, savukārt bioloģiski noārdāmā plastmasa vairāk koncentrējas uz materiālu noārdāmību un vides aizsardzību.